Kas kopīgs ārstam un zemniekam, jeb vai pacients ir arī klients?

Visi cilvēki dalās klientos un pacientos. Pēdējos es nedomāju kā polit-nekorektu „uzbraucienu” citādi domājošiem, bet kā ārsts, domājot īstus pacientus, kā līdz šim gadu desmitiem tika uzskatīts. Kāpēc līdz šim? Tāpēc, ka gan sabiedrība, gan ārsti savā izpratnē arvien vairāk attālinās no slima cilvēka kā pacienta un arvien vairāk pieņem definīciju „klients”. Tirgus ekonomikā radies teiciens vēsta - „klientam vienmēr taisnība”. Tāpēc  jāsāk domāt vai tas attiecas arī uz pacientu? Šajā esejā neiedziļināšos faktā, ka ārstam ne vienmēr ir taisnība un tas nav tāpēc, ka viņš ir obligāti dumjš, bet gan tāpēc, ka nav svēts un nekļūdīgs.

Kas tad raksturīgs klientam? Pirmkārt „pieprasiet” un otrkārt „jūs esiet tā vērti”! Jau iepriekš minēju, ka klientam vienmēr būs „taisnība” biznesa kontekstā, pat ja viņš ir neiecietīgs, kašķīgs un visādi citādi nepatīkams homo sapiens pārstāvis. Klientam piedāvā garantijas un iespējas preci apmainīt vai pakalpojumu pārcelt utt. Klients vēlas un var saņemt prognozi par savu pakalpojumu. Šāda domāšana, kas medijos tiek popularizēta, maina arī ārsta –pacienta attiecības uz pakalpojuma sniedzēja – klienta attiecībām. Pacients bieži „pieprasa” ārstam konkrētu ārstēšanu un internets šeit nāk palīgā. Reizēm nav skaidrs, kāpēc pacients vispār dodas pie ārsta, ja viņam viss ir skaidrs? Viena ļoti svarīga, bet ne vienīgā iezīme attiecību maiņai ir garantijas un prognozes nepieciešamība. Ja prognozi vēl varētu izteikt kā konkrētā ārsta vai vispār pieņemtās ārstniecības metodes labo iznākumu procentuālo attiecību, tad ko darīt ar garantiju? Vai jūs variet garantēt, ka ....Nē nevaru! Nu tad Jūs esiet draņķīgs ārsts!!! Šādas situācijas mani pārliecina, ka mēs ļoti esam attālinājušies no dabas (tiešā nozīmē) un esam kļuvuši par patērētāju sabiedrību pilnbriedā. Šeit arī radās stāsts par zemnieku:

Reiz dzīvoja zemnieks. Normāls, labs, godīgs un strādīgs latviešu zemnieks (kā zināms, latviešiem ir darba tikums). Zemniekam bija viena problēma, viņš nekā nevarēja atbildēt uz sievas gadskārtējo jautājumu: ”vīriņ, vai šogad būs laba raža?”. Gadu no gada viņš sēja, stādīja, ravēja un mēsloja ar vislabāko sirdsapziņu, bet kā nākas, kā ne, raža katru gadu nebija vienāda. Bija gadi, kad varēja lepni pabarot sevi un vēl palika pāri tirgum, bet pagājušajā gadā, piemēram, viņš knapi vilka dzīvi, jo ilga ziema atrāva saknes ziemājiem, tad nāca plūdi un atlikušo noslīcināja (kopā ar palienu pļavās būvēto māju), pagrabs pilns ar ūdeni, tikai žurkas izglābās. Labi, ka ES fondu finansējums deva iespēju saņemt valsts administrētu ES nodokļu maksātāju naudas brīvprātīgo un solidāro ziedojumu.  Te sieva atkal klāt: vai būs laba raža?

Lielākai daļai šāds stāstiņš liksies smieklīgi patosīgs, bet realitāte ir tā, ka liela daļa pacientu domā un rīkojas, kā šī sieva. Viņi nesaprot, ko nozīmē bioloģiska sistēma (mani tas kaitina, jo pamatskolā to māca) un, ka tā ir atkarīga no, labākajā gadījumā, miljons ietekmējošiem faktoriem. Kā tas nākas, kas ķirurgam lietojot tās pašas rokas, tehniku, attieksmi un pat izdarot griezienu pie vienādām slimībām, iznākums ne vienmēr ir vienāds? Sieva: „Kā tas nākas, ka tu, vīriņ, nevari pateikt kāda būs raža rudenī. Draņķīgs zemnieciņš!” Saprotot sievas (alegoriskā pacienta) sāpes, pārdzīvojumu un viņas šo bioloģisko faktoru uzliktās ciešanas, tomēr nekādi nav attaisnojams viņas pārmetumu pilnais „un kā būs šogad?”. Zemnieks var atbildēt par savu prasmi, spēju un godaprātu. Viņš nevar uzņemties Radītāja funkcijas. Tāpat arī ārsts.