Visi cilvēki dalās klientos un
pacientos. Pēdējos es nedomāju kā polit-nekorektu „uzbraucienu” citādi
domājošiem, bet kā ārsts, domājot īstus pacientus, kā līdz šim gadu desmitiem
tika uzskatīts. Kāpēc līdz šim? Tāpēc, ka gan sabiedrība, gan ārsti savā
izpratnē arvien vairāk attālinās no slima cilvēka kā pacienta un arvien vairāk
pieņem definīciju „klients”. Tirgus ekonomikā radies teiciens vēsta - „klientam
vienmēr taisnība”. Tāpēc jāsāk domāt vai
tas attiecas arī uz pacientu? Šajā esejā neiedziļināšos faktā, ka ārstam ne
vienmēr ir taisnība un tas nav tāpēc, ka viņš ir obligāti dumjš, bet gan tāpēc,
ka nav svēts un nekļūdīgs.
Kas tad raksturīgs klientam?
Pirmkārt „pieprasiet” un otrkārt „jūs esiet tā vērti”! Jau iepriekš minēju, ka
klientam vienmēr būs „taisnība” biznesa kontekstā, pat ja viņš ir neiecietīgs,
kašķīgs un visādi citādi nepatīkams homo
sapiens pārstāvis. Klientam piedāvā garantijas un iespējas preci apmainīt
vai pakalpojumu pārcelt utt. Klients vēlas un var saņemt prognozi par savu
pakalpojumu. Šāda domāšana, kas medijos tiek popularizēta, maina arī ārsta
–pacienta attiecības uz pakalpojuma sniedzēja – klienta attiecībām. Pacients
bieži „pieprasa” ārstam konkrētu ārstēšanu un internets šeit nāk palīgā. Reizēm
nav skaidrs, kāpēc pacients vispār dodas pie ārsta, ja viņam viss ir skaidrs?
Viena ļoti svarīga, bet ne vienīgā iezīme attiecību maiņai ir garantijas un
prognozes nepieciešamība. Ja prognozi vēl varētu izteikt kā konkrētā ārsta vai
vispār pieņemtās ārstniecības metodes labo iznākumu procentuālo attiecību, tad
ko darīt ar garantiju? Vai jūs variet garantēt, ka ....Nē nevaru! Nu tad Jūs
esiet draņķīgs ārsts!!! Šādas situācijas mani pārliecina, ka mēs ļoti esam
attālinājušies no dabas (tiešā nozīmē) un esam kļuvuši par patērētāju
sabiedrību pilnbriedā. Šeit arī radās stāsts par zemnieku:
Reiz dzīvoja zemnieks. Normāls, labs, godīgs un strādīgs latviešu
zemnieks (kā zināms, latviešiem ir darba tikums). Zemniekam bija viena problēma,
viņš nekā nevarēja atbildēt uz sievas gadskārtējo jautājumu: ”vīriņ, vai šogad
būs laba raža?”. Gadu no gada viņš sēja, stādīja, ravēja un mēsloja ar
vislabāko sirdsapziņu, bet kā nākas, kā ne, raža katru gadu nebija vienāda.
Bija gadi, kad varēja lepni pabarot sevi un vēl palika pāri tirgum, bet
pagājušajā gadā, piemēram, viņš knapi vilka dzīvi, jo ilga ziema atrāva saknes
ziemājiem, tad nāca plūdi un atlikušo noslīcināja (kopā ar palienu pļavās
būvēto māju), pagrabs pilns ar ūdeni, tikai žurkas izglābās. Labi, ka ES fondu
finansējums deva iespēju saņemt valsts administrētu ES nodokļu maksātāju naudas
brīvprātīgo un solidāro ziedojumu. Te
sieva atkal klāt: vai būs laba raža?
Lielākai daļai šāds stāstiņš
liksies smieklīgi patosīgs, bet realitāte ir tā, ka liela daļa pacientu domā un
rīkojas, kā šī sieva. Viņi nesaprot, ko nozīmē bioloģiska sistēma (mani tas
kaitina, jo pamatskolā to māca) un, ka tā ir atkarīga no, labākajā gadījumā,
miljons ietekmējošiem faktoriem. Kā tas nākas, kas ķirurgam lietojot tās pašas
rokas, tehniku, attieksmi un pat izdarot griezienu pie vienādām slimībām,
iznākums ne vienmēr ir vienāds? Sieva: „Kā tas nākas, ka tu, vīriņ, nevari
pateikt kāda būs raža rudenī. Draņķīgs zemnieciņš!” Saprotot sievas (alegoriskā
pacienta) sāpes, pārdzīvojumu un viņas šo bioloģisko faktoru uzliktās ciešanas,
tomēr nekādi nav attaisnojams viņas pārmetumu pilnais „un kā būs šogad?”.
Zemnieks var atbildēt par savu prasmi, spēju un godaprātu. Viņš nevar uzņemties
Radītāja funkcijas. Tāpat arī ārsts.
