Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Obamas nākšana pie varas ir jau tagad atstājusi dziļas pēdas ASV un citu valstu pilsoņu dzīvēs. Tas, protams, bija arī viņa solījums – mainīt politiku un „atstāt pēdas”. Atgādināšu, ka viens no pirmajiem lēmumiem, ko Obama parakstīja stājoties amatā, bija federālā budžeta ierobežojumu atcelšana ģimenes plānošanas fondiem, kuri izglīto, finansē un izdara abortus. Nedaudz vēlāk 2009. gada 9. martā tiek atcelts arī no embrija iegūto cilmes šūnu pētniecības ierobežojumi:
„Šodien, ar šo rīkojumu, kuru es gatavojos parakstīt, mēs mainīsim iepriekšējo gadu politiku; uz to cerēja daudzi zinātnieki, novatori, pacienti un mūsu mīļotie, kuri cerēja un cīnījās visus šos astoņus gadus: mēs atcelsim federālā budžeta liegumus daudzsološajai embrionālo cilmes šūnu pētniecībai.”
Prezidents Obama vēlāk komentē: „šobrīd mēs vēl nezinām, cik daudzsološi būs šie pētījumi, un to ieguvumi nebūtu jāpārspīlē. Bet zinātnieki tic, ka šīs mazās šūniņas mums palīdzēs saprast, kā arī, iespējams, dziedināt dažas no mūsdienu visdrausmīgākajām slimībām: atjaunot bojātas muguras smadzenes un piecelt kādu no ratiņ krēsla, atjaunot insulīna izdali un pasargāt bērnu no adatām visas dzīves garumā, izārstēt Parkinsonismu, vēzi, sirds slimības un daudzas citas, ar kurām slimo miljoniem amerikāņu un tiem mīļi un tuvi cilvēki”.
Tās ir brīnišķīgas ziņas! Vienu dienu visas tās briesmīgas slimības, ar kurām mēs mediķi cīnāmies ikdienā, būs aizslaucītas kā asaras. Vienu gan prezidents noklusēja un domājams apzināti: visus pagājušos astoņus gadus (Prezidenta Buša administrācijas laikā), cilmes šūnas tika gan pētītas, gan izmantotas dažādu slimību ārstēšanā, piemēram, muguras smadzeņu bojājumiem, juvenīlā diabēta gadījumos, dažādu vēžu, sirds slimību, artrīta un sirpjveida anēmijas ārstēšanā. Pieminētās cilmes šūnas gan netika iegūtas no embrijiem, bet no pieaugušu cilvēku audiem. Tieši šajā aspektā arī krustojas politiskās un zinātniskās ambīcijas ar ētiskiem argumentiem.
KĀ DARBOJAS CILMES ŠŪNAS?
Cilmes šūnas ir organisma pirmšūnas – no tām rodas visas pārējās specializētās šūnas. Lielākā daļa dzīvo organismu šūnu dalās un veido jaunas, sev līdzīgas šūnas (kaula šūnas rada kaula šūnas, muskuļu šūnas – muskuļu utt.), bet cilmes šūnām daloties, var veidoties jebkuras no organisma sistēmu šūnām – aknu, muskuļu, nervu, kaulu u.c. Tāpēc tās sauc par pluripotentām. Šis efekts piemīt visām cilmes šūnām, bet jo īpaši tām, kuras tiek iegūtas no cilvēku embrijiem.
Mēs visi sākām savu dzīvi kā viena šūna. Kad saplūst olšūna un sperma, veidojas viena pati šūna, kura sāk dalīties un pēc četrām vai piecām dienām veido šūnu bumbiņu, ko sauc par blastocistu. Jau šajā stadijā ir notikuši šūnu diferenciācija, jo blastocistas ārējās šūnas kļūst par bērna placentu, bet iekšpusi veido embrija cilmes šūnas. 139. Psalmā tas skan šādi:
„Jo Tu veidoji manu iekšējo būtību, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik rūpīgi un brīnišķi radīts...”.
Šī brīnišķā spēja diferencēties jebkurās cilvēka audu šūnās ir pamatā lielajām cerībām, kuras uz tām liek zinātnieki. Cilmes šūnas injicētas sirds audos, iespējams, var atjaunot bojātos sirds audus. Injicētas aizkuņģa dziedzerī, tās varētu atjaunot sagrauto insulīna produkcijas mehānismu cukura diabēta slimniekam. Embrionālo cilmes šūnu morālā problēma rodas brīdī, kad šo šūnu iegūšanai tiek iznīcināta blastocista - tātad pēc būtības tā ir cilvēciskas būtnes slepkavība donora audu iegūšanai. Šādi pavērsta šī problēma nav nekas jauns ne sekulāriem, ne ticīgiem ļaudīm. Dažiem tā, iespējams, liksies jau tā nolietota, ka problēmas sakne tā arī paliks nesaprasta.
Vai šīs blastocistas civilizētā sabiedrībā nebūtu aizsargājamas līdzīgi kā jebkura cita dzīva vai potenciāli dzīva būtne? Patiesībā ne mūsdienu embrioloģija, ne bioloģija neatstāj vietu šaubām par to. Jūs, kas lasiet šos vārdus, zināmā savas attīstības brīdī bijāt jaunietis, pirms tam bērns, pirms tam jaundzimušais, auglis, bet pirms tam jūs bijāt embrijs. Arī tad, kad jūs bijāt embrijs, jūs pārstāvējāt Homo Sapiens gan ģenētiski, gan filozofiski.
Šis ir sevišķi svarīgs aspekts tiem, kas tic Radītājam un tam, ka cilvēks tika radīts „pēc Dieva tēla un līdzības”. Līdzīgi, kā aizvēstures imperatori un pavisam neseni proletariāta diktatūras vadoņi, kuri cēla par sevi atgādinošus pieminekļus un attēlus, Dievs radīšanas pirmsākumos par tādu pieminekli un attēlu radīja pašu cilvēku. Mums bija jākļūst redzamam atgādinājumam par pašu Radītāju.
AIZSARGĀJOT SVĒTU DZĪVĪBU
Tieši tāpēc, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, cilvēka dzīvība ir svēta (neaizskarama). Slepkavība, protams, ir krimināls nodarījums pret upuri, bet vēl vairāk pret Radītāju, jo tā ir sacelšanās pret Dievu. Slepkava ņem Dieva attēlu, kurš ar savu esību pasludina Radītāju un iznīcina to. Kad mēs nogalinām būtni pēc Dieva tēla un līdzības jebkurā tās attīstības stadijā - no ieņemšanas līdz nāves gultai, mēs paceļam izaicinošu dūri pret Radītāju. Homo Sapiens slepkavība jebkurā tās attīstības stadijā ir sacelšanās akts pret Dieva suverēno varu.
Kristiešiem šo robežu vēl vairāk sašaurina Jēzus Kristus inkarnācijas akts. Jēzus kā pieaudzis jauns cilvēks mira pie krusta mūsu grēku dēļ, bet pirms tam viņš bija pusaudzis, bērns, jaundzimušais un visupirms embrijs un blastocista. Jēzus dzīve katrā tās posmā parāda, ko nozīmē patiesi būt cilvēkam.
Jebkura zinātne un pētījumi, kuri balstīti uz cilvēka dzīvības atņemšanu – neatkarīgi no Homo Sapiens attīstības stadijas – ir neētiski un riebīgi. Ja cilmes šūnu potenciālie ieguvumi tiktu balstīti tikai uz embrionālajām cilmes šūnām, tad viss projekts būtu jānoraksta kā mežonīgi ļauns. Par laimi cilmes šūnas nav iegūstamas vienīgi no cilvēku embrijiem. Pašreiz pasaulē ir vismaz četras lieliskas alternatīvas embrionālajām cilmes šūnām.
Pirmkārt, mūsu pašu ķermenī atrodas cilmes šūnas, kuras ir daļa no „reģenerācijas fabrikas”, ar kuras palīdzību tiek aizvietoti bojātie audi. Otrkārt, liels daudzums cilmes šūnu ir atrodams placentā un nabas saitē. Dažās valstīs, arī Latvijā, medicīnas firmas piedāvā šīs šūnas saglabāt jaundzimušā bērna iespējamajām nākotnes vajadzībām. Treškārt, pētnieki ir atraduši veidu, kā pieauguša cilvēka šūnas „pārprogrammēt”, lai tās „uzvestos” līdzīgi cilmes šūnām t.i. kļūtu pluripotentas. Šis ir sevišķi daudzsološs virziens, jo šūna var tikt paņemtas no cilvēka, kuram pašam tās būs vajadzīgas. Šī gada 17. jūnijā medijos parādījās ceturtais cilmes šūnu avots - dzemde ar piedēkļiem, kuri pasaulē dažādu medicīnisku iemeslu dēļ tiek amputēti lielā vairumā.
CILMES ŠŪNU PĒTĪJUMU PROBLĒMAS
Jāatgādina, ka starptautisko mediju skandētais „ASV cilmes šūnu pētījumu aizliegums” nekad nav eksistējis. Patiesībā ir jābrīnās par mediju motivāciju un kā arī naudas plūsmas avotiem, lai uzturētu šo mītu. Aizliegts bija izmantot federālo (nodokļu maksātāju naudu) budžetu cilvēka embrijus iznīcinošos pētījumos. Precīzāk – 2001. gada 9. augustā Prezidents Bušs parakstīja trīs kritērijus, pēc kuriem vadoties varēja veikt cilmes šūnu pētījumus: pirmkārt, varēja izmantot tās embrionālās cilmes šūnas, kuras bija iegūtas pirms 2001. gada 9. augusta. Otrkārt, varēja izmantot tos embrijus, kuri bija „palikuši pāri” no mākslīgās apaugļošanas procesa, treškārt, zinātniekiem bija jāprasa embriju donoru piekrišana (kā piekrišana pirms ķirurģiskas operācijas). ASV nekad nav bijis aizliegums izmantot privāto fondu naudu vai pavalsts budžeta naudu šādiem embrijus iznīcinošiem pētījumiem. Savukārt federāla budžeta dolāri tika izmantoti, lai veicinātu tādu cilmes šūnu līniju iegūšanu, kuras nebūtu iegūtas no cilvēku embrijiem. Pretstatā tam, Eiropā un sevišķi Apvienotajā Karalistē embrijus nogalinošus pētījumus veica un veic par nodokļu maksātāju naudu. Arī to nodokļu maksātāju, kuri būtu kategoriski pret šādu savas naudas izmantošanu (lasi, leģitīmu zagšanu). Par leģitīmu zagšanu vairāk lasiet šeit.
Ēriks Koens (Eric Cohen) un Roberts Džordžs (Robert P. George) šī gada 10. marta „Wall Street Journal” izdevumā saka : „..neizskaidrojamā kārtā – pat neņemot vērā politisko motivāciju –Prezidents Obama atcēla ne tikai [prezidenta] Buša liegumus embrijus iznīcinošiem pētījumiem, bet arī atcēla 2007. gada rīkojumu NIH par veicinošu pasākumu veikšanu ne-ebrionālu (non-embryo-destructive) cilmes šūnu līniju izstrādē”.
Runājot Obamas vārdiem, iespējams, ka embrijus iznīcinoši pētījumi nesīs visas cilvēces gaidīto brīnumaino dziedināšanu, bet tas nebūs drīz, par spīti skaļajiem modes „spiedzieniem” šajā jomā. Šī gada 23. janvārī FDA atļāva uzsākt pētījumus uz pacientiem ar muguras smadzeņu bojājumiem, bet jāprecizē, ka FDA pētījums nav vērsts uz cilmes šūnu efektivitātes novērtēšanu muguras smadzeņu bojājuma gadījumā, bet tikai uz šādu šūnu transplantācijas drošības novērtēšanu. Tas tāpēc, ka daudzos pētījumos uz dzīvniekiem, embrionālo cilmes šūnu pārstādīšana bieži radīja letālus audzējus.
No pieaugušiem indivīdiem radīto cilmes šūnu līniju lietošanai nav audzēju riska. Pašreiz pasaulē tieši šādas cilmes šūnas tiek lietotas vismaz 73 dažādu slimību ārstēšanā, piemēram, Parkinsonisma, izkaisītās sklerozes, sirds slimību, dažu audzēju un HIV. Vismaz pašreiz embrijus iznīcinošā zinātnes „vista nav nesusi zelta olu”.
KAS VIRZA EMBRIONĀLO CILMES ŠŪNU LIETU?
Ņemot vērā visu iepriekš teikto, kāpēc ir radusies šī nepārvaramā vēlme iegūt embrionālas cilmes šūnas?
Pirmkārt tās ir ambīcijas. Embrionālo cilmes šūnu pētījumi tiek uzskatīti par pēdējo „modes kliedzienu” un pētnieki vienmēr ir meklējuši izaicinošas novitātes (to pēdējo arī es varu saprast). Daži pasaulē zināmi bioloģijas un medicīnas zinātņu doktori ir ieguvuši pasaules slavu un reputāciju, strādājot tieši ar embrionālas izcelsmes cilmes šūnām. Tas prasītu lielu pazemību atzīt, ka eksistē arī citas, pat labākas alternatīvas; vēl jo vairāk ņemot vērā lielos privāto fondu, pavalstu un tagad arī federālā budžeta grantus (finansējumu).
Otrkārt, tā ir iespēja „demonizēt” reliģisko organizāciju viedokļus un pat sekulāras sociāli konservatīvas sabiedrības grupas, norādot, ka tām trūkst viņu pašu sludinātās līdzjūtības un iejūtības pret slimajiem un cietējiem. Prezidenta Buša uzliktie ierobežojumi tiešām bija ētiski un morāli motivēti, bet tie noteikti nebija pret-zinātniski. Prezidenta Obamas rīkojumi arī esot ,,ētiski un morāli’’ motivēti (gan ar citu izpratni), un tie ir pilnīgā saskaņā ar viņa rīcību atcelt vismazākos abortu ierobežojumus ASV. Vienīgais jautājums ir - kuras sabiedrības daļas „ētika un morāle” uzvarēs. Patlaban šķiet, ka pseido-komunists Obama uzvar.
Treškārt, embrionālo cilmes šūnu pētīšana papildina mūsu zināšanu redzesloku un agrāk vai vēlāk tas novedīs pie iespējām pasūtīt bērnu „no kataloga” pēc dzimuma, acu krāsas, bet galvenais talantiem un intelekta (nacisms?). 2004. gadā National Journal publicēja rakstu, kurā cita starpā bija izteiktas cerības par ģenētiski identisku cilvēka embriju līniju izstrādi - jaunu „laboratorijas žurku” radīšanu. Embrionālās cilmes šūnas ir Trojas zirgs, ar kuru pasaules varenie vēlas iebraukt civilizācijas ģenētiskās inženierijas un programmēšanas laikmetā.
Ceturtkārt, visa šī jezga ap embrionālām cilmes šūnām ir tieši vai netieši saistīta ar abortiem. Abortu industrija ar visiem iespējamajiem līdzekļiem vēlas dehumanizēt Homo Sapiens embriju. Ja sabiedrība galu galā sapriecāsies par embrionālo cilmes šūnu perspektīvām, tad tā kļūs daudz vienaldzīgāka pret to, lai aizstāvētu vēl nedzimušos ciltsbrāļus. Ar šo abortu industrijai tiktu noņemti jebkādi ierobežojumi. Bet situācijā, kurā embrijam tiek piešķirta gan sociāla, gan leģitīma aizsardzība zinātnes pētījumu kontekstā, embriju izmešana atejā abortu klīnikās radīs pietiekoši smagu morālu un ētisku disonanci.
Visbeidzot, embrionālās cilmes šūnas slēpj milzīgu peļņu un līdz ar to sociālu un politisku kontroli. Pētījumi, kuros izmanto no pieaugušiem indivīdiem iegūtās cilmes šūnas muguras smadzeņu bojājumu ārstēšanai, nav pārāk populāri zinātnes aprindās, jo šādām šūnām nav nepieciešami patenti (un nevar būt, jo tie pieder konkrētam indivīdam). Savukārt embrionālās cilmes šūnas var patentēt. To attīstīšanai ir nepieciešami ļoti specifiski biomodulatori, kurus farmācijas industrija jau ir gatava ražot. Ne jau par baltu velti, protams. Jau šodien izstrādātā tehnoloģija ļauj cilmes šūnas iegūt no pieauguša indivīda un tā ir realizējama jebkurā universitātes slimnīcā, arī Latvijā.
Ja mērķis ir nauda, tad ir vērts ieguldīt papildus pūles un investīcijas gan morāli-ētisku apsvērumu pieklusināšanā, gan pašā embrionālo šūnu pētīšanā, neskatoties uz jebkādu tehnisku, bioloģisku vai ētisku argumentu.
Tieši tāpat kā ir morāli nepareizi pakļaut jebkuru cilvēcīgu būtni, kura radīta pēc Dieva tēla un līdzības, medicīniskiem eksperimentiem, tāpat ir nepareizi izmantot cilvēku embrijus cilmes šūnu pētījumos. Labs rezultāts nekad neattaisnos morāli sliktu zināti. Piemēri nav tālu jāmeklē – nacisti atklāja daudz lietu medicīnā eksperimentējot ar bērniem. Un šī raksta kontekstā, nav svarīgi, kurā embrioloģiskās vai bioloģiskās attīstības stadijā bērns ir, nav neviena brīža no blastocistas līdz sirmgalvim, kurā slepkavība būtu leģitīma.
Tāpat mums jāatceras, ka cilvēks ir eksistences mērķis, nevis līdzeklis. Mēs nevaram uztvert embrijus kā ražojošas industrijas līdzekli, jo paši par līdzekli (ticīgi vai neticīgi) nevēlamies būt. Vairums sabiedrības riebumā novērsīsies, ja uzzinās, ka uz cietumniekiem tiek veikti medicīniski eksperimenti; tieši tāpēc mums vēl vairāk riebumā jānovēršas no tiem, kas vēlas izmantot šiem mērķiem visneaizsargātākos Homo Sapiens ciltsbrāļus. Ja mēs iestājamies par nāves soda atcelšanu un jebkuras pat zemiskas un patērējošas dzīvības pasargāšanu, tad kāpēc mēs vēl diskutējam par tādas dzīvības aizsargāšanu, kura ir pati nevarīgākā un sevi aizstāvēt nespējīgākā?
Izmantojot embrijus, tiek pārkāps arī sociālās vienlīdzības un taisnīguma princips. Kā? Civilizētā sabiedrībā, par kādu Humānisti uzskata mūsējo, nav vietas situācijai, kurā stiprākais nodara pāri vājākajam bez leģitīmām sekām. Ja es negribētu, lai manu bērnu izmanto jebkādiem eksperimentiem, lai cik skaisti lozungi tam netiktu piekārti, tad neviens pacients nevar gribēt, lai šim nolūkam tiktu izmantoti citi bērni (kā jau minēju, neatkarīgi no bioloģiskās attīstības stadijas). Vēl jo vairāk, ir netaisnīgi slimo mānīt ar iespējamajiem ieguvumiem no embrionālām cilmes šūnām jau šīs paaudzes laikā, cenšoties iegūt izmisuša cilvēka morālo atbalstu (lasi, kapitālu, kā bankā), zinot, ka, piemēram, bērns, kurš slimo ar diabētu šodien, saņemtu iespējamo ārstēšanu pēc 10-20 gadiem. Jau šodien, nenogalinot embrijus, šāda ārstēšana ir uzsākta.
